Stiprinieks gaisa kuģī.

 

10. A. 513 B. E. Reinbacha Vecpiebalgā.

Vienam tēvam bija trīs dēli: divi gudri, trešais muļķis. Vecākie, gudrie brāļi muļķīti ne acu galā neieraudzīja un arvien lūkoja to šā tā izmuļķot. Tanī pašā laikā bija izsludinās, ka kaimiņu valsts ķēniņa meita izprecināma un, lai braucot no visām valstim skaistākie jaunekļi. Vecākie brāļi nu atkal gribēja par muļķīti pazoboties un pierunāja to, lai tas tikai ejot uz ķēniņu, jo viņam visādā ziņā būšot tur liela laime. Viņš, neko aunu nedomādams, arī aizgāja savās vienkāršās drēbēs un nepaņēma nekā līdz. Arī vecākie brāļi aizceļoja, bet tie saģērbās skaistās drēbēs un aizjāja uz skaistiem zirgiem. Viņi domāja, ka viens vai otrs gan katrā ziņā dabūšot princesi.

Muļķītis gāja, gāja, kamēr mežā apmaldījās. Nabadziņš nezināja ko iesākt. Viņš ilgi maldījās pa mežu, kamēr sāka raudāt. Te uzreiz viņš ierauga vienu vecīti un tas viņam jautāja: "Kam tu, dēliņ, raudi?"

Muļķītis atbildēja tā un tā - ka vecākie brāļi viņu sūtījuši pie princeses precībās. Viņš ceļu labi nezinot un tā esot apmaldījies. Vecītis Muļķīti izveda no meža, parādīja ceļu un iedeva tam mazu kastiņu, sacīdams: "Še tev šī kastiņa. Ja tev kā vajaga, tad iepūt viņā trīs reiz un tad tas piepildīsies."

Muļķītis saņēma kastiņu, bija ļoti priecīgs un pateicās vecītim. Nonācis pie pils vārtiem, viņš gribēja iet iekšā, bet vārtu sargi viņu nelaida, jo esot prasti ģērbies. Muļķītis papriekšu ne zināja, ko darīt, bet te par laimi viņš atcerējās kastiņu, ko tam vecītis bija iedevis. Viņš iepūta trīs reizes kastiņā, un tūliņ viņa priekšā parādījās zelta zirgs; uz muguras tam bija lepnas drēbes. Muļķītis uzvilka lepnās drēbes, uzkāpa zirgam mugurā un nu jāja uz pili atpakaļ. Vārtu sargi viņu šoreiz saņēma ar lielu godu. Tikko viņš iejāja pie princeses, tā viņu tūliņ iemīlēja. Pēc trim dienām svinēja kāzas. Viņi dzīvo laimīgi vēl šodien, ja nav miruši.